Novadnieki

Vidrižu pagasts ir ievērojams ar saviem novadniekiem - izciliem izglītības, vēstures un kultūras darbiniekiem.

 Emilis Melngailis - (1874.15.II - 1954.20.XII), dzimis Vidrižu pagasta Igates skolā. Mācījies Igates, Lēdurgas, Raunas un Vecpiebalgas draudzes skolās.  1901. gadā beidzis konservatoriju. 1902. gadā iznāk Melngaiļa dziesmu krājums Birzīs i norās pirmā burtnīca. 1922. gadā Rīgā, Esplanādē Latvju jaunatnes I Dziesmu svētkos debitē kā virsdiriģents.  1926. gadā ir VI Vispārējo Dziesmu svētku organizators un virsdiriģents.

      Kora dziesmas ir Emiļa Melngaiļa visplašāk pārstāvētais žanrs. E.Melngilis ir uzrakstījis 45 solodziesmas. Emiļa Melngaiļa daiļradē pazīstami programatiski simfoniskie darbi – simfoniskie tēlojumi Velna rija, Zilais kalns.

     Izcila ir Melngaiļa folklorista darbība, kurā ietilpst dziesmu un instrumentālo melodiju pierakstīšana, apdarināšana un pārveidošana savas oriģinālmūzikas ietvaros. Ar visu savu būtību Melngailis iegrimst tautas mūzikā, viņš grib atdzīvināt mūsu tautasdziesmu senatnes garu, celt gaismā viņu īpatnējo skaistumu.

Paralēli komponists guvis popularitāti kā publicists un kritiķis. 250 raksti – recenzijas, apraksti, polemikas (Svētnīcu vai balagānu ), esejas, kritikas publicētas latviešu, krievu, vācu valodās.

Emilis Melngailis plaši pazīstams kā teicams diriģents. 

Augusts Tentelis  - (23.11.1876. - 1942), dzimis Vidrižu pagasta "Kalnenēs". Izglītība – mācījies Lēdurgas draudzes skolā, mācījies Rīgas skolotāju seminārā, absolvējis Pēterburgas universitāti (filozofija, vēsture, viduslaiku vēsture). Papildinās ārzemju augstskolās.

Darba dzīve – vēsturnieks, skolotājs, izglītības darbinieks, ierēdnis, tulkotājs, profesors. Pēc atgiešanās no studijām Pēterburgā (1920) sāk zinātniskā darba karjeru Latvijas Universitātē. Ir docents, profesors Filoloģijas un filozofijas fakultātē, arī fakultātes dekāns, Latvijas Universitātes prorektors un rektors. Latvijas Vēstures institūta direktors un institūta žurnāla redaktors. Divas reizes bijis izglītības ministrs. Bijis Pēterpils Universitātes privātdocents, , Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Universitātes un Upsalas Universitātes goda doktors. Apbalvots ar Tēvzemes balvu, Triju zvaigžņu ordeņa 1.šķiru, Franču Goda leģiona u.c. ārvalstu ordeņiem.

Devums latviešu literārās valodas attīstībā:

1. sekmējis terminu un terminu nozīmē lietojamu vārdu nostiprināšanos zinātniskajos un populārzinātniskajos tekstos;

2. risinājis latviešu valodas pareizrakstības jautājumus;

3. sekmējis pareizrakstības komisijas izveidošnu pie Izglītības ministrijas.

Leons Paegle - (10.06.1890.  - 01.28.1926.) - rakstnieks un pedagogs. Dzimis kalēja ģimenē Vidrižu pagasta "Laučos". Mācījies Vidrižu pagastskolā (1899-1903), Lēdurgas draudzes skolā 1903-06) un Valmieras skolotāju seminārā (1906-1910). 1912. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības vēsturē un krievu valodā. 1914-17 studējis A. Šaņavska Maskavas Tautas universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, strādājis par skolotāju , darbojies Latviešu palīdzības biedrībā un Kultūras birojā, lasījis lekcijas. Paegle rakstījis dzejoļus, prozas darbus un lugas. Pirmā literārā publikācija- dzejolis "Audējai" laikraksta "Latvija" literārajā pielikumā 1908. 1./14.XI. Dzeja apkopota krājumos "Jauno vanagu sasaukšanās" (1921), "Spārni" , "Karogi" (abi 1922), "Cietumi nelīdz" , "Leons Paegle dzejo intīmi" (1923). Paegles prozā mākslinieciski pārliecinošākie t.s. jaunatnes stāsti- "Ceļā" , "Rej, rej, Krancīt!" , "Pieci rubļi" u.c., kuros izteikts protests pret cilvēciskas pašcieņas pazemojumiem, asa netaisnības izjūta. Paegle rakstījis arī lugas bērniem, no kurām populārākās- pasaku lugas "Ugunsputns" (teātrī saīsināti 1925., pilnīgi 1952., grāmatā 1947.) un "Runga, iz maisa!" (1926., teātrī 1927.). Miris Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Austra Skujiņa (10.02.1909. - 05.09.1932. ) - dzejniece. Dzimusi Vidrižu Kraukļos (tag. Sējas novada teritorijā) mežsarga ģimenē, rakstnieces Rūtas Skujiņas māsa. Mācījusies Pabažu pamatskolā, Rīgas pilsētas 2. vidusskolā un Rīgas 4. vidusskolā, bet pēc tēva nāves, pasliktinoties materiālajiem apstākļiem - Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā. 1926.gadā iesaistījās Latvijas jaunatnes savienībā, pēc tās slēgšanas kļuva par biedrības „Darba jaunatne” biedru (1926-1927) un strādāja žurnālā „Dzirkstis” (1927–1928), kur 1928. gadā kļuva par redakcijas locekli. No 1929. līdz 1931. gadam studēja Latvijas Universitātē dabaszinātnes, darbojās studentu biedrībā „Zemgalija”. Vienlaikus piepelnījās, strādādama par mašīnrakstītāju Zemkopības ministrijā līdz pat 1932.gadam. Austra Skujiņa apmeklēja Rīgas tautas augstskolu, iesaistījās tās literārajā studijā. Viņa bija arī Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības biedre (1931–1932). Skujiņa nelaimīgas mīlestības dēļ dzīvi beidz pašnāvībā 23 gadu vecumā. Mirusi Rīgā, apbedīta Meža kapos.  

Dzeja - "Dzejas" (1932), "Es neprotu glāstīt" (1998)

Izlases - "Dzeja" (1960), "Krīt manā pavasarī sarma" (1978), "Mans draugs ir tas, kurš neprot dzīvot" (1995), "Vēl viss nav paspēts" (2002)

Rūta Skujiņa (28.05.1907.-) - īstajā vārdā Emma Skujiņa dzimusi 1907. gada 28. maijā Vidrižu pagasta “Kraukļos” mežsarga Gustava Skujiņa ģimenē. Pēc mācībām Pabažu (Katrīnbādes) pamatskolā viņas turpmākie gadi saistās ar Rīgu – ģimnāzija, dramatiskie kursi, studijas un pirmā interese par rakstniecību un literārie mēģinājumi. Literatūrzinātnieki atzīmējuši, ka Rūtas Skujiņas 20.-30. gadu dzeja iekļāvusies tolaik “populārā latviešu dzejas virzienā, kam raksturīga romantiska trauksme, nemiers, ilgošanās pēc tāliem ceļiem un plašiem apvāršņiem”. Pirmajā dzejoļu krājumā “Kuģi” (1935) dominē jaunības sapņi, mīlestība un vilšanās, būtiska ir dzīvotgriba; krājums pēc noskaņas ir ļoti personisks un pat intīms. Pēc māsas Austras nāves top romāns “Zvaigžņu bērni” (1937, 1992), kurā atainota trīsdesmito gadu bohēmiskā Rīgas vide ar māksliniekiem, dzejniekiem – jau pazīstamiem un tādiem, kas vēl meklē savu ceļu. Meitu Lalitas un Māras piedzimšana autori tuvina bērnu literatūrai, un top vairākas grāmatas mazajiem. 1944. gada rudenī dzejniece ar meitām dodas bēgļu gaitās uz Vāciju. Sāpes, smeldze, neziņa un sapņi atbalsojas dzejas krājumā “Putni” (1947), nereti saplūstot diviem laikiem un divām realitātēm.

Piecdesmitajos gados Rūtai Skujiņai veidojas ciešāka saikne ar Latviju. Viņa dzīvo ASV vidienē Kalamazū, meitas Lalitas un Valža Muižnieka ģimenē. Trimdas gados vērotais, izjustais, pieredzētais apkopots impresiju grāmatās “Sirds dzīvo no niekiem” (1963) un “Vējš svaida kaijas” (1964), dzejoļu krājumu “Viss elpo zem saules” (1964) caurvij ilgas pēc dzimtās puses.

1964. gada 16. aprīlī noslēdzās Rūtas Skujiņas zemes gaitas, oktobrī urna ar viņas pelniem tika apbedīta Meža kapos Rīgā līdzās māsai Austrai un brālim Arvīdam, izpildot viņas vēlēšanos atdusēt dzimtajā zemē.
“.. es piederu pie nelabojamo romantiķu sugas. Dzīvoju atmiņās – staigāju pa gāršu, klimstu pa Mežaparku, pa Milijas dzimto pusi. Pasaules tālumi ar saviem krāšņumiem un bagātību slīdējuši un slīd garām kā stikla sienas. Bet tas ir bijis un ir mans ejamais ceļš” (no vēstules māsai 1956. g.). Meitas Māras sakārtojumā iznāk Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju “Eju, aizeju, atskatos…” (2003).

     Pēteris Ozoliņš (1864-1938), pseidonīms Vidrižu Pēteris  - latviešu aktieris un Rīgas Latviešu biedrības teātra direktors. P.Ozoliņa vadībā latviešu teātris no šaura iesācēju teātra izauga par visas tautas teātri. Viens no populārākajiem latviešu aktieriem XIX gadsimta beigās.

  • No 1889. gada līdz 1891. gadam mācījās Drēzdenes konservatorijas dramatiskajā nodaļā.
  • No 1891. līdz 1893. gadam strādāja par aktieri Vācijā.
  • No 1893. līdz 1903. gadam un no 1905. līdz 1913. gadam Rīgas Latviešu teātra direktors un galvenais režisors pie Rīgas Latviešu biedrības. 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrības ēka nodega, iznīcinot arī teātra rekvizītus.